Tiek apskatīti visi raksti saistīti ar vārdu Ziemassvētku tradīcijas

pareizticīgo ziemassvētkiZiemassvētki ir ikgadēja tradīcija visā pasaulē, kuras laikā tiek svinēti ziemas saulgrieži un Jēzus Kristus dzimšana. Ziemassvētki tiek atzīmēti no 24. decembra līdz 26. decembrim. Kristietībā tiek uzskatīts, ka Jēzus Kristus ir dzimis 25. decembrī. Visās pasaules reliģijās, kurās atzīmē šos svētkus, tie tiek svinēti 25. decembrī pēc pāvesta Gregora kalendāra. Toties daļa pareizticīgo baznīcu šos svētkus svin janvāra sākumā, precīzāk, 7. janvārī. Iemesls šai datumu starpībai, ir tas, ka pareizticīgo baznīcas laika skaitīšanu vēl joprojām veic pēc Jūlija kalendāra. Šo kalendāru nobīde laika ziņā ir 13 dienas, kas arī ir iemesls, kāpēc pareizticīgo baznīcā šie svētki tiek svinēti vēlāk nekā citās kristīgajās reliģijās. Pēc Jūlija kalendāra šis svētku datums arī ir 25. decembris, tādēļ svētku datums nosacīti visur ir vienāds. Šī datuma starpība nekādi nav ietekmējusi Ziemassvētku tradīcijas un paražas valstīs, kur pareizticība ir galvenā reliģija.

Ziemassvētki visās pareizticīgajās valstīs ļaudīm pārsvarā ir saistīti ar reliģiju. Ziemassvētku vakarā (6. janvārī) visās baznīcās noris vairāki gari dievkalpojumi, kuros apvienota dievišķā liturģija, svētā stunda un vakara lūgšana. Pēc dievkalpojuma ģimenes mēdz atgriezties mājās uz tradicionālajām Ziemassvētku vakara svētajām vakariņām. Tās sastāv no 12 dažādiem ēdieniem, kuri ir gatavoti, lai godinātu katru no divpadsmit apustuļiem. Dievbijīgas un reliģiozas ģimenes pēc vakariņām vēlreiz atgriežas baznīcā uz 3 stundu garu dievkalpojumu. Nākamajā rītā parasti tiek novadīts vēl viens dievkalpojums.

Padomju laikā, visās PSRS valstīs dažādi reliģiski svētki pakāpeniski tika aizliegti. Pēc Oktobra revolūcijas tādas tradīcijas kā Ziemassvētku eglīte, tās rotāšana un citas ar Ziemassvētkiem saistītas tradīcijas tika izskaustas. 1935. gadā, dažādu politisku iemeslu dēļ, daļa Ziemassvētku tradīciju tika apvienotas kopīgos svētkos ar Jaunā gada svinībām. Tas viss sevī atkal iekļāva eglītes rotāšanu, dažādas krāšņas dekorācijas un ģimenes kopā sanākšanu. Ziemassvētku vakarā ciemos ierodas arī visur citur pasaulē pazīstams tēls, tikai pareizticīgajās valstīs viņu sauc savādāk. Lielākā daļa viņu ir pieradusi saukt par Santa Klausu, svētā Nikolasa dēļ, bet šajās valstīs viņu sauc par Salaveci vai Salatēvu. Salatēvam arī ir palīgs – viņa mazmeita Sniegbaltīte. Kā jau ierasts Salatēvs pasniedz dāvanas ikvienam, kurš tās ir pelnījis.

Kopš 1992. gada Ziemassvētki ir kļuvuši par valsts brīvdienu Krievijā (kas ir daļa no veselām 10 dienu brīvdienām), kā arī dažās citās pareizticīgajās valstīs. Latvijā jau vairāku gadus Saeimā ir ticis iesniegts likumprojekts, lai 7. janvāris arī kļūtu par oficiālu valsts svētku brīvdienu. Tas vairākkārt ticis noraidīts, bet 2014. gada decembrī tas, pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem, ticis pieņemts turpmākai izskatīšanai.
Ziemassvētki ir miera un saticības laiks. Šie svētki domāti, lai ienestu gaišumu savās un citu sirdīs. Lai piedotu pašiem tuvākajiem un būtu kopā ar viņiem. Ziemassvētku laikā nevajadzētu lieki uztraukties par jebkādām problēmām, bet pēc iespējas vairāk izbaudīt mieru un klusumu.

budēļiBudēļi ir Latviešu tautas tradīcija, kura risinās no Mārtiņiem līdz Meteņiem, kurā senlatvieši pārģērbās krāsainos apģērbos, uzvilka maskas, jeb tā dēvētos viepļus un devās no mājas uz māju, kur tos gardi cienāja, izdancināja un kopā ar mājiniekiem bija jādzied un jāvada sarunas par to, kāds bijis šis gads, un kāds būs nākamais. Budēļi vai ķekatas, ka šo pasākumu vēl mēdz dēvēt tika izdomāti, jo senlatvieši pārsvarā dzīvoja viensētās, bet garajos ziemas vakaros, kad visi mājas darbi bija padarīti nebija šiem ļaudīm nebija ko darīt, jo tajos laikos nebija tādas izklaides, kā televizors vai dators, kā tas ir mūsdienās. Nu tad lūk šie senlatvieši pārģērbās par svētajiem gariem, dzīvniekiem vai dārzeņiem un devās ielās klaigādami, dziedādami un sitami dažādus mājas priekšmetus, kā pannas, katlus, veļas dēļus un rīkstes. Katram no šiem gājieniem bija viens barvedis, jeb budēļtēvs, kurš veda visus pārējos un kuram rokā bija rīkste, kurai senlatvieši piedēvēja maģiskus spēkus. Ar šo rīksti budēļtēvs iepēra visus ķekatniekus kā arī katrā mājvietā, ko gājēji apmeklēja visi mājinieki tika iepērti, un tas simbolizēja spēka un auglības rituāli, kā arī bija ticējums, ka ja budēļtēvs tevi ieper, tad nākamajā gadā nekodīs odi un dunduri.

Maskas un gājiens

Maskas, jeb viepļus senlatvieši veidoja no visdažādākajiem materiāliem, bet parasti tika veidotas tieši tādas maskas, kurus garus, tad šie ļaudis vēlējās atbaidīt. Tika veidotas velna, kangara un raganas maskas, kā arī dažādu dzīvnieku maskas, kā piemēram Lāča, Vilka vai Lūša. Galvenais bija, tas lai neviens nespētu tevi atpazīt, un tas tika panākt ar pilnīgi cita apģērba vilkšanu, pilnas sejas maskas veidošanu un pat kāda oļa turēšanu mutē, kā arī rāceņu lieko zobu veidošana, lai nevarētu atpazīt tevi pēc balss. Pašā gājienā šie cilvēki devās spontāni, bet bija šis galvenais budēļtēvs, kas veda gājienu no viensētas uz viensētu un tādā veidā ieguva vēl jaunus un jaunus gājējus, bet ja kādā viensētā netika gājēji ielaisti, tad bija tiesības izdarīt kādu palaidnību, bet šādi gadījumi bija reti, jo senlatvieši ticēja, ka šādām tradīcijām ir liels spēks un visus ķekatniekus vajag gardi pabarot lai nākamajā gadā būtu auglīga raža un nebūtu nelaimes.

Mūsdienās šī tradīcija ir gandrīz pilnībā iznīkusi un tikai daži folkloras kolektīvi ap Ziemassvētkiem pārģērbjas maskās un dodas ielās, bet ne jau lai dotos pa dzīvokļiem vai mājām, bet lai vienkārši parādītu cilvēkiem savas maskas, kā arī atgādinātu Latviešu tautai par tās tradīcijām.

budēļiKā jau mums visiem tuvojas ziemassvētki, un ,mums, Latviešiem šie ir īpaši svētki, jo mēs atšķiramies no citas pasaules savās tradīcijās, bet pēdējo gadu laikā mūsu pašu ziemassvētki kļūst arvien ārzemnieciskāki. Kādreiz senos laikos, pirms visas Santa klausa padarīšanas un trakajām apdāvināšanām, Latvieši svinēja pagānu ziemas saulgriežus, kurā tie gāja budēļos, ēda svētku mielastu, iededza eglīti, kā arī vilka lielu bluķi ap māju, lai atbaidītu ļaunos garus. Latvijas ziemassvētku tradīcijas ir dziļas un iesakņojušās mūsu kultūrā, un dažviet mītos minēts, ka Latvija ir viena no pirmajām vietām pasaulē, kur tika iedegta ziemassvētku eglīte, bet , kā vēlāk izrādījās šis mīts bija Latviešu politiķu un tūrisma kompāniju reklāmas triks, lai piesaistītu vairāk klientus.
Mūsdienās, Latvieši visbiežāk svin ziemassvētkus ģimenes lokā, pie svētku vakariņām un ar apdāvināšanos. Ziemassvētki, kā jau mums visiem zināms ir mīlestības un labestības svētki, un tādēļ laiks līdz ziemassvētkiem, jeb advente ir klusuma un miera pārpilns, un šajā laikā ikviens var apdomāt savu dzīvi, domājot par labajiem un sliktajiem darbiem, kas gada laikā izdarīti. Kas interesanti zināt ir tas, ka senie Latvieši jau pirms moderno ziemassvētku tradīcijām piekopa apdāvināšanos un 12 dienas pirms ziemassvētkiem sākās ziemas saulgriežu gaidīšana, kas protams bija pilna ar dāvanām un prieku. Runājot vēl par ziemassvētku eglīti, mums, parasti ir pieņemts eglītes dekorēt katrai ģimenei, un visbiežāk mēs izvēlamies tīši svaigi cirstas egles, un, ja tuvumā ir kāda egļu birzīte, vai mežs , tad došanās, pēc eglītes var būt ikgadējs apsākums, kurā ģimene dodas kopā izvēlēties visskaistāko un sev piemērotāko eglīti!
Pašos ziemassvētkos svētku galdam ir jābūt bagātam, un tajā ir jābūt vismaz 12 ēdieniem, kas simbolizē visus gada mēnešus, un Latviešiem starp šiem ēdieniem aprasti ietilpst štovēti kāposti, brūnie zirnīši un citas tradīcijām apvītas lietas. Ja runājam par maltīti un svētku mielastu, tad daudzās ģimenēs šis ir svēts vakars un visa ģimene sanāk kopā uz labestības un mīļuma vakaru, kurā tiek vītas sarunas, dziedātas dziesmas, dāvinātas dāvanas un kārtīgi ēstas svētku vakariņas, kuras var tikt papildinātas ar karstvīnu, vai portera dzērienu, jautrākai noskaņai.

Reklāma

Aptauja

Vai esat sākuši domāt par ziemassvētku dāvanām?

Loading ... Loading ...